Koka kogi. Vēsturisko logu veidi un atšķirības

Logu ailas, dabīgs kārbas materiāls, palodzes platums, stiklu rūšu vēsturiskais dalījums, - tās ir arī mājas interjera apdares nozīmīgas detaļas, kuru atbilstība autentiskam laikmenta stila garam norāda uz īpašnieku izglītotu gaumi. Vēsturiski, bet atjaunoti koka logi modernā interjerā, tos pienācīgi eksponējot, kalpo kā vērtīgi dekoratīvi lietišķās mākslas paraugi.

Groplogs ir senākais latvijā sastopamais logu veids - vienkāršs sešrūšu, ar fasādē neiedziļinātu aplodu, uz āru verams logs, bez dekoratīviem elementiem. Šādus logus izmantoja ēku fasāžu noformēšanā līdz pat 19.gs. vidum. Tā kā aploda netika iedziļināta fasādē, šī veida logi ir īpaši pakļauti klimatiskajiem apstākļiem, to atjaunošana prasa specifiskas zināšanas materiālu konservācijā.

Rāmja aplodas logs - jaunāks loga veids ar jau pieduras iedziļinātu aplodu. Rāmja aplodas logu vasaras vērtnes veras uz iekšu, bet ziemas vērtnes ir neveramas un fiksētas ar pieāķējumu. Loga dalījums gan parasti ir nemainīgs - sešrūšu. Gluži kā ar groplogu, šāda veida logus izmantoja līdz 19.gs. vidum, kad sākās pāreja uz daudz praktiskāko un modernāko orderlogu jeb futerlogu.

Orderlogu (jeb futerlogu) var atpazīt pēc tā dalījuma - divas apakšējās vērtnes un viena augšējā. Šis ir visizplatītākais logu veids Latvijas būvniecībā pirmskara periodā.
Orderlogi izceļas ne tikai ar lietošanas praktiskumu, bet arī ar izteiksmīgām apdares detaļām - horizontālais šķērslis ir dažādi profilēts un arī vertikālā noseglīste bieži rotāta ar daudzveidīgiem dekoratīviem elementiem - kapiteli, rozeti vai ko citu.

Zviedru logs jeb savietotais logs Latvijas pirmskara būvniecībā ir reti sastopams, lai arī izgudrots tika 19.gs. beigās. Šim loga veidam abas vērtnes ir savstarpēji savienotas ar skrūvēm. Latvijā šos logus plaši sāka izmantot 20.gs. 70.gados, tipveida dzīvojamo ēku būvniecībā. Vienīgā zviedru loga priekšrocība ir mazāks materiāla patēriņs, salīdzinot ar citiem logu veidiem.